Viena lieta ir zināt faktus un skaitļus par Vācijas nacionālsociālistisko pagātni, un, protams, tas ir ikdienas uzdevums daudziem vēstures skolotājiem šajā valstī. Padarīt šo periodu saprotamu skolēniem, piepildīt vēsturi ar dzīvi, cilvēkiem un sejām, ir pavisam cits un vēl svarīgāks uzdevums, jo tikai šāda izpratne palīdz skolēniem no vēstures izdarīt secinājumus savai rīcībai tagadnē un nākotnē.
Ikgadējo projekta "Skola bez rasisma" dienu ietvaros Vernera fon Zīmensa ģimnāzijas devītās klases skolēni vēstures skolotāju Jensa Lūkes un Ineses Špringeres vadībā aplūkoja nacionālsociālistu noziegumus, kas tika pastrādāti viņu pašu mājās Gronau, Epe un kaimiņu Nīderlandē.
Otrdien semināra dalībniekiem bija paredzēta īpaša tikšanās: Enšedē 1932. gadā dzimušais Berts Vudstra, kuram kā ebrejam nīderlandiešu pagrīdē nācās piedzīvot nacionālsociālisma šausmas un kuram izdevās izdzīvot, bija viesis klasē un vairāk nekā divas stundas bija pieejams skolēniem ļoti personīgā un dzīvā diskusijā. Tēmas, kas tika aplūkotas skolēnu iepriekš sagatavotajā jautājumu katalogā, bija dažādas - no Vudstra bezrūpīgās bērnības pirms Otrā pasaules kara līdz viņa pašreizējam uzskatam par pasaules stāvokli.
1940. gads, kad nacionālsociālistiskā Vācija okupēja Nīderlandi un īstenoja necilvēcīgu Eiropas ebreju marginalizācijas, vajāšanas un galu galā slepkavošanas politiku, tolaik astoņus gadus vecajam jaunietim bija sākums piecu gadu ilgajai odissejai slēpšanā, kuru viņš aprakstīja ar iespaidīgām detaļām. Līdz 1945. gadam viņš slēpās pavisam 12 dažādās slēptuvēs, nošķirts no mātes, bagāžā bija tikai grāmata un plīša lācis, bieži baidījās no nāves, vairākas reizes nonāca uz izdošanas vai atklāšanas robežas. Atbrīvošanu 1945. gada aprīlī viņš loģiski raksturoja kā savas dzīves laimīgāko brīdi, ko ātri vien aizēnoja pēkšņā apjausma par daudzajiem nogalinātajiem tuviniekiem nežēlīgajā iznīcināšanas mašinērijā Aušvicā un citās koncentrācijas un iznīcināšanas nometnēs. Saskaroties ar šīm šausmām, jauniešus un skolotājus īpaši pārsteidza gandrīz 92 gadus vecā vīrieša ļoti dzīvespriecīgā un pozitīvā attieksme. "Katru rītu es skatos uz sevi un saku: "Tu vēl esi šeit". Tā ir liela veiksme," viņš komentēja kāda skolēna jautājumu par to, kā viņš tiek galā ar pagātni. Ar smaidu viņš izpildīja semināra dalībnieku lūgumu ierakstīt interviju un saglabāt to kā podkāstu, jo "mēs, mūsdienu liecinieki, lēnām izmirstam". Vēstures saglabāšana, piemēram, ar šī podkāsta projekta starpniecību, bija viņa īpašas rūpes, viņš teica tieši tāpēc, ka viņu uztrauc notikumu attīstība pasaulē. Tomēr viņš noslēdza uz cerīgas nots, aicinot jauniešus: "99% cilvēku ir labi. Saglabājiet sevī labo." (Spr)
